Mana vīra māte Nellija ir ļoti sabiedriska, bet arī nedaudz augstprātīga sieviete. Viņa mīl dažādas dzīves gudrības, uzskatot, ka savu gadu dēļ viņa to visu var darīt.
Kad viņa ierodas pie mums ar vīru ciemos, sajūta, ka viņa cenšas ieskatīties teju katrā vai atvilktnē. Diemžēl vīra tētis vairs nav starp mums, tomēr arī tad, pēc vīra vārdiem, viņš šajās “sanāksmēs” bieži vien nebija piedalījies.
Tomēr tad, kad vīra tētis Andris pameta šo pasauli, Nellija ir kļuvusi teju vai neciešama. Jā, mēs viņu atbalstām kā vien varam. Tikai viņa vēl nav tik “sena” un ar daudzām lietām patiesībā tiek galā pati lieliski.
Un, ja pati ar kaut ko netiek galā, vienmēr var izsaukt kādus speciālistus. Mēs pat esam gatavi palīdzēt ar naudu! Bet nē, Nellijai noteikti ir jāprasa savam dēlam – manam vīram, Ervīnam, visu laiku kaut kas. Pie tam, viņa to neprasa tikai viņam, viņa to prasa mums visiem – man, Ervīnam un pat saviem mazbērniem. Ir bijis, ka mēs visi aizbraucam pie viņas, lai ieskrūvētu jaunu lampiņu!
Parasti mans vīrs cenšas neiesaistās šajās “izrādēs” un pacietīgi atgādina savai mammai, ka viņš viņai ir iedevis visus nepieciešamos numurus. Un viņai vienkārši jāpiezvana uz tiem.
Bet vīra māte dažkārt uztaisa tādu “drāmu”, ka vīrs tomēr skrien pie viņas. Tad arī es dažreiz pievienojos. Bet iemesls, parasti, izrādās, visai smieklīgs. Ir skaidrs, ka viņa ilgojas pēc komunikācijas, saskarsmes, tāpēc viņa šādu cirku rīko. Vismaz reizi nedēļā mēs esam pie viņas – aprunājamies, uzklausām, tomēr mums arī ir sava dzīve!
Mums ar Ervīnu ir divi bērni. Septiņus gadus vecā Evelīna un četrus gadus vecais dēls Roberts, kuriem arī ir vajadzīga mūsu uzmanība. Un arī man pašai, ja godīgi, ir nepieciešams laiks pašai sev.
Pastāstīšu vēl nedaudz par vīra mātes attieksmi pret viņas pašas mazbērniem. Vārdos viņa tos dievina un nevar iztikt bez viņiem, lūdz biežāk viņus atvest… telefoniski. Bet patiesībā viņus mazliet apmīļo, un tas arī viss. Piemēram, reti kad viņa piekrīt abus pieskatīt, ja man ir kāda aizņemta diena vai vakars. Parasti viņai pēkšņi uzrodas neatliekamas darīšanas. Un tā tas notiek vienmēr. Bet visvairāk mani kaitina tas, ka katru reizi viņa lūdz, lai ņemam viņu līdzi atvaļinājumā. Atkal… atkal un atkal.
Pirmajās reizēs mēs viņu patiešām ņēmām līdzi atvaļinājumā, līdzi uz jūru. Rezultātā atpūta, kā tas parasti notiek, bija tikai viņai. Un solījumi pieskatīt mazbērnus, lai mēs varētu doties kādā ekskursijā, netika izpildīti.
Kad uzaicināju savu māsu Lieni uz mūsu vasarnīcu Iecavā, viņa izvirzīja savas “prasības”
Viņa bieži gribēja tomēr doties kopā ar mums. Attiecīgi arī mūsu bērni brauca līdzi un sāka izrādīt savas kaprīzes. Viņiem taču vēl ir grūti izturēt ekskursijas, jo viņi vēl ir maziņi.
Un tad sekoja tas, ko mēs ar vīru nebijām gaidījuši vispār…
Stāsta turpinājumu lasi nākošajā lapā!
